otrā sutra

Sutra II . Par zīmi „ne-es” 1.
Tā es dzirdēju. Bhagavāns toreiz uzturējās Aļņu parkā, Ispitānē (Riši patvērumā), Benaresas tuvumā. Tur viņš vērsās pie pieciem mūkiem ar šādiem vārdiem:
- „Ķermenis2, o mūki, nav „Es”. Ja ķermenis būtu „Es”, tas nebūtu pakļauts slimībām un (tā īpašniekam)būtu iespējams teikt: „Lai šis ķermenis būtu tāds-te un tāds- te man, vai lai šis ķermenis nebūtu tāds-te un tāds-te man”. Bet tā kā ķermenis nav „Es”, un no tā ir pakļauts slimībām, (tā īpašniekam) nav iespējams runāt šādā veidā. To pašu var teikt arī par pērējiem četriem agregātiem, par jūtām, uztveri, gribas impulsiem un apziņu. Neviens no tiem nav „Es”, nav ne viņi visi ņemti kopā. Nevienam nav iespējams teikt par tiem „lai tas būtu priekš manis tā vai lai tas priekš manis nebūtu tā, un tā tālāk”.
- „Tagad, o mūki, pastāvīgs ir ķermenis, vai nepastāvīgs?”-
- „Nepastāvīgs, Bhagavān”.-
- „Bet tas, kas nepastāvīgs, ir patīkams vai sāpīgs?”-
-„Sāpīgs, Bhagavān”-
- „Tad vai būtu pareizi, par to, kas ir nepastāvīgs, mainīgs un sāpīgs, runāt kā: „tas ir mans, tas – „Es”, tas – „Es”pats?”-
- „Nē, Bhagavān, tas būtu nepareizi”- „ Tad no tā seko, o mūki, lai kāds arī nebūtu ķermenis, nākotnes vai pagātnes, iekšējais vai ārējais3, rupjš vai smalks5, muļķīgs vai lielisks, tāls vai tuvs, bet ja skata ķermeni kā tas ir5, tad par to nākas runāt šādā veidā: ne mans šis ķermenis, tas nav mans „Es”. Un tādā pašā veidā jārunā par pārējiem četriem agregātiem”.
- „ Tieši šādā veidā aplūkojot piecus agregātus, piecas skandhas, labi apmācīts Cildeno6 skolnieks atsakās tās zināt, neievēro tos, vispār tos atmet. Tos atmetot, viņš kļūst bezkaislīgs. Bezkaislība viņu atbrīvo, un atbrīvojies, viņš zina: „Tagad esmu brīvs, tas, kas man bija jāizdara, jau izdarīts. Man nekas nav palicis nepadarīts. Šī mana piedzimšana – pēdējā. Man vairs nebūs jaunas eksistences7””.
Dzirdot šos Bhagavāna vārdus, priecājās pieci mūki. Kad Bhagavāns sniedza šo Mācību, viņu apziņa attīrījās no visa duķainā8 un atbrīvojās no visām pieķeršanām.
Un tobrīd jau seši Atmodinātie bija šajā pasaulē9.

1 Vinaya-pitaka, mahāvagga, I.37-46. Skatīt arī: The Book of the Discipline. Translatred by. I.B. Horner, Vol.IV.Oxford: The Pali Text Society, 1993 (1951), P.20-21. Budismā „zīme”, vai burtiski „atzīme”, „pazīme” (P. lakkhana, Skr. lakšana), šeit šis vārds apzīmē visa eksistējošā kopējo principu, t.i., visus fenomenus, dharmas. Šādas universālas zīmes ir trīs: 1 „nemūžīgs” (nekas nav mūžīgs), „nepastāvība” (P.anicca, Skr. anitya); 2 „ne-es” (P.anatta, Skr. anātman) un 3 „ciešanas”.
2 „Ķermenis”, vai „ķermeniskā forma”, figurē šeit pirmkārt kā pirmais no pieciem individuālās eksistences agregātiem, skandha.
3 „Ārējs” (P. un Skr. bahira) ir divās nozīmēs: pirmkārt, tas, kas tiek uztverts ar pieciem sajūtu orgāniem (pirmkārt ar redzi); otrkārt, tas ir tas, kas sastāv no četriem „materiālajiem elementiem”(P. un Skr. mahābhūlta): zemes, ūdens, uguns un gaisa. „Iekšējs”(P. aijjhatta, Skr. adhyātma) – attiecienāms uz sajūtu orgāniem, emociju, uztveri un apziņu.
4 „Rupjš”(P. thūla, Skr. sthūlla) šeit attiecināms uz ķermeni anatomiskajā un fizioloģiskajā nozīmē, turpretim „smalks” (P. sukhuma, Skr.sūksma) nozīmē ķermeni kā ar sajūtu orgāniem neuztveramo (neredzamo) formu vai struktūru.
5 „Kā tas ir” (tas ir, kā kas vai nu ir, neko pie tā nepieliekot un neatrunājot), ir budistu epistemoloģijas īsākā formula, un vienlaicīgi kā ieejas zīme Augstākajās Zinībās.
6 Šajā sutrā „Cildenais” ir tas, kurš jau sasniedzis Četras Cēlās patiesības.
7 Te domāts, ka dotā piedzimšana ir viņa pēdējā šajā fenomenālajā uztraukumu sfērā
8 Burtiski „pietekas”(P.āsava, Skr. āsrava) – netīra, piesārņota apziņa no ārienes vai iekšienes.
9 Runājot precīzāk, šie pieci bija ne tikai Atmodinātie, bet arī arhati (P. arahant, Skr. arhant), tas ir tie, kuri pilnībā atbrīvojušies no visiem sliktumiem, kā „ietekošiem” no ārienes, tā apziņas radītiem. Viņi bija seši, ja pieskata Budu, kurš sasniedza atmošanos vēl pirms šās tikšanās.